Šeit arī stāstam varētu likt punktu, ja ne pārsteigums šorīt no rīta. Vīrs vakar vakarā atkal atnācis, pateicies par palīdzību un atstājis mums keksu. Mīļi

Viņš nepretojās un neizdvesa ne skaņas. Acis pūžņojošas, viena kāja tāda neriktīga. Tās ir problēmas, ko ātrumā pamanījām.

Tā kā visiem jau mājās suņi vai kaķi ir vai kāds cits iemesls, tad aizvedām viņu uz patversmi. Patversmes darbiniece smagi nopūtās ieraugot mūsu bēdu brāli (varbūt māsu). Kā parasti – ārstēs un 2 nedēļas meklēs saimnieku. Ja neatradīs, iemidzinās. Arī mēs meklēsim no savas puses.

JAUNUMI 04.09.2008: Nedēļas sākumā zvanījām uz patversmi un uzzinājām priecīgas ziņas – mūsu melno kaķēnu pie sevis paņēmusi patversmes vetārste, jo viņai nomiris vecais kaķis. Tā ka melnītim tikušas labas mājas un kārtīga aprūpe. Kārtējo reizi ir pierādījums – tomēr vērts palīdzēt arī situācijā, kad šķiet – tāpat nekāds labais iznākums nebūs.

Pēc tam prasu recepcijā: “Kas tas bija?” – “Klients! Viņš jau te visus paspējis aptaujāt, dikti gribas uzpīpēt vīram”.

Es (smejoties): “Ja tā padomā, mums ir slikts serviss. Nevaram izpalīdzēt viesim. Turpmāk būs jānēsā līdzi cigaretes. Un šķiltavas arī, drošības pēc…”.

Klientam vienmēr taisnība.

Es šo teorētiski skaisto likumu gribētu papildināt ar:

…tomēr šo priekšrocību nevajag izmantot ļaunprātīgi.

Jo klientam ne vienmēr ir taisnība. Bieži vien viņš vadās pēc pašizdomātiem likumiem, neizlasa noteikumus, vai vadās pēc “citās viesnīcās tā nav”, “manā valstī tā var” utml..

Protams, ir arī brīnišķīgi klienti, pat tādi, par kuru aizbraukšanu var paskumt. Šādi klienti atsver grūtos brīžus un rada prieku par savu darbu.

Par dažādiem klientiem viesnīcā un pārējiem pigoriem pastāstīšu turpmāk.